Neatkarīga dzīve cilvēkam ar invaliditāti nozīmē dzīvot tādu pašu dzīvi kā ikviens cits – cilvēkam ir iespēja pieņemt lēmumus, kas tieši ietekmē personīgo dzīvi, darīt visu, ko cilvēks pats ir izvēlējies, un būt ierobežotam tikai tik pat daudz cik ierobežots ir kaimiņš, kuram nav invaliditāte. Tas vienkārši nozīmē, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir iespēja dzīvot tādu pašu dzīvi, kādu pārējā sabiedrība uzskata par pašsaprotamu.
Neatkarīgā dzīve pēc būtības ir pašnoteikšanās. Tās ir tiesības un iespējas darīt visu ko dara citi cilvēki. Un tās ir arī tiesības kļūdīties – un mācīties no savām kļūdām, tieši tāpat, kā to dara cilvēki, kuriem nav invaliditāte.
Protams, cilvēkiem mēdz būt arī tāda veida invaliditāte, kura ierobežo viņu spējas pieņemt sarežģītus lēmumus vai veikt kompleksas darbības. Un šiem cilvēkiem neatkarīga dzīve nozīmē būt tik neatkarīgiem cik vien tas ir iespējams, saņemot savām vajadzībām atbilstošu atbalstu.
Neatkarīgā dzīve tas nav viegli, dažreiz tas ietver arī risku, bet miljoniem cilvēku ar invaliditāti visā pasaulē vērtē to nesalīdzināmi augstāk, nekā dzīvi, pār kuru lemj kāds cits, ierobežotas iespējas un nepiepildītas gaidas.
Jāatceras, ka neatkarīga dzīve nenozīmē, ka cilvēki ar invaliditāti vēlas visu darīt pilnīgi patstāvīgi un ka nav nepieciešams neviens līdzcilvēks, vai ka cilvēks ar invaliditāti vēlētos dzīvot izolācijā no pārējās sabiedrības. Tas nav stāsts par vientulību vai nošķirtību no pārējās sabiedrības, tas ir stāsts par iespējām saņemt tādu atbalstu un tādu pakalpojumu, lai neskatoties uz funkcionāliem traucējumiem, var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Pretstats neatkarīgai dzīvei – dzīve ilgstošas sociālās aprūpes institūcijā, kur citi cilvēki nosaka ikvienu ikdienas darbību – kad celties, ko ēst, ko ģērbt mugurā, kādas būs ikdienas aktivitātes un vai tādas vispār būs pieejamas. Aprūpe ilgstošas sociālās aprūpes iestādēs ir uzskatāma par vecās ideoloģijas paliekām kas dod tiesības un iespējas nošķirt cilvēkus ar invaliditāti no pārējās sabiedrības.
Lai pārietu no institucionālās aprūpes, kā joprojām dominējošas atbalsta formas uz cilvēku vajadzībām atbilstošiem pakalpojumiem, kas būtu balstīti vietējā sabiedrībā, pirmkārt ir nepieciešams mainīt skatījumu uz cilvēku ar invaliditāti – cilvēks ar invaliditāti nav aprūpes objekts, bet gan līdztiesīgs sabiedrības loceklis.